svētdiena, 2012. gada 9. decembris

Vienīgais 2012 mūžā


Sveiki!

Es šeit neesmu rakstījusi gandrīz veselu gadu.. Notikumiem bagātu, varētu teikt, pat pārpilnu, gadu. Bet tomēr savu solījumu būšu turējusi, šeit esmu atgriezusies un mēs esam satikušies šajā 2012. gadā.

Kā jau tas mēdz notikt, vienmēr pirms gada beigām galvā sāk šaudīties rezumē par to, kas tad īsti ir paveikts un piedzīvots, ko mēs nožēlojam un par ko priecājamies šajā gadā. Jā, tā nu arī man ir atgadījies un es vēlos dalīties ar Jums. Es vēlos savas sajūtas uzrakstīt, kaut vai virtuāli, bet tomēr.. Viss jau tāpat tiks ieturēts viegli noslēpumainā gaisotnē, jo nevar jau gluži tā visu izlikt kā uz paplātes.

Šis ir bijis raibs gads! Visraibākais kāds jebkad ir bijis. Dažreiz jau šķiet, ka nekas apkārt nemainās, ir vienas un tās pašas sajūtas, tās pašas ielas, koki, cilvēki un darbības. Nu nav jau gan tā. Tāpat kā mēs izaugam un maināmies, tā arī mainās viss ap mums- mēs atmetam lieko un pieņemam klāt ko jaunu. Brīžiem jau iezogas tā sajūta, ka nu jau es esmu liela un gudra, es visu zinu vislabāk, neviens mani neapturēs. Līdz kamēr es aplaužos. Šo visvareno skrējienu centās apturēt arī pati DZĪVE, mani pabaidot. Nostrādāja. Un jau atkal, esmu jaunā līmenī, turpinu savu ceļu, topu gudrāka. Izprotu.

Vēl jau var runāt par tīri ikdienišķām lietām, kā piemēram, februārī pie mums bija ciemos mūsu draugi islandieši, kurus mēs uzņēmām kā spējām, bet nez kāpēc tas vairāk izvērtās kā *es labāk iepazīstu savus foršos, latviešu kaimiņus, ar kuriem es pirms tam īsti nebiju nemaz runājusi* projekts. Savādi gan!
Arī darba pieredzīti vasarā ieguvu. Un iepazinu Līgutiņu. No pilnīgām svešiniecēm kļuvām par sirdsdraudzenēm un sava aroda fanātēm.
Tāpat saņēmos un spēru savu pirmo soli lielajā dzīvē-iestājos autoskolā. Būt šoferim tomēr ir liela atbildība. Tieši tāpēc arī instruktors mums iemāca visu, ko gan viens nabaga cilvēks, kuram visu dienu, no 9 rītā līdz 8 vakarā, ir jābraukā līdzi un jāmāca jaunajiem ( un dažreiz pat neapķērīgajiem) autovadītājiem vadīt auto, lai neradītu briesmas sabiedrībai. Tieši tāds mums ir Mareks. Visjaukākais un foršākais instruktors, kādu jebkad varētu vēlēties. Viņš necenšas būt bargs, viņš nav soģis. Viņš ir vairāk kā draugs. Tu vari ar viņu parunāt un pajokot. 90 minūšu braucienā Tu vari netikai ieslīgt CSN tā, ka neredzi ne galu, ne malas, bet vienkārši, cilvēcīgi pajokot par jebko. Un būs tik dīvaini, kad tas viss beigsies. Mareks pazudīs, braukšana būs uz pašas atbildību. Bļāviens, tā pietrūks.

Dzīve iet un iet, un iet uz priekšu. Esam divpadsmitajā klasē. Ir jābūt drošam par savu nākotni. Visapkārt ir tā piespiestā noskaņa, ka jebkurš var iederēties tikai vienā jomā. Lai gan skolotāji apgalvo, ka skola sagatavo pilnīgi visam, tā nav. Mēs neesam gatavi pilnīgi nekam! Un tas ir tik absurdi. Skola ir tā ierobežotā vide, kur tev uzliek zīmogu "matemātiķis", "mākslinieks" vai vienkārši "muļķis" uz pieres. Un par tādu Tevi uzskata visi. Un kur tad paliek individualitāte? Kur paliek centība? Tā pazūd. Tā vienkārši nespēj uzplaukt iepretim stereotipiem un pieņēmumiem. Tas būtu tāpat kā iestādīt ozolu smiltīs un likt tam augt bez ūdens.

Bet..Ko vēl es gribēju teikt? Ā, jā.. IR TIK LIELISKI JUSTIES MĪLĒTAI. Ir tik dīvaini apzināties, ka kāds manis dēļ ir gatavs darīt visu, tikai, lai es pasmaidītu. Tik dīvaini, ka Tev nes lielās Milkas šokolādes tikai tāpat vien. Labi, tā jau ir bērnišķīgā lutināšana. Mīlestība jau nav 24/7 nepārtrauktā domāšana par mīļoto cilvēku vai rožu pušķi katru dienu. Mīlestība nav skaistu vārdu un solījumu rinda, kas tiek izteikta, bet nekad netiek piepildīta. Mīlestība ir sajūta, kad tu jūties droši, stabili. Tieši tāpat kā mēs mīlam mūsu mammas un viņas mūs. Mēs taču nedomājam par mammām katru mīļu brīdi un netiecamies viņas satikt katru brīvo sekundi, bet mēs tāpat viņas mīlam, tā vienkārši, dabiski. Bieži cilvēki jauc mīlestību ar iekāri, tieši tāpat kā jauc uzskatus par patiesām jūtām. Patiesu laimi nevar nopirkt. Mīlestību netik.

Es jums novēlu visu to labāko. Sargiet sevi un citus, tad arī Dievs jūs sargās. :) Visu labu, mīļie!

svētdiena, 2011. gada 25. decembris

Hei, Romeo, kur tava Džuljeta?

Esmu noskaņojusies pēdējam ierakstam šajā gadā.
Un jau atkal rakstiņš top un fonā skan viena no manām favorītdiesmām [The Naked and Famous-Young Blood). Tā dziesma vienkārši spēj novest līdz laimes asarām, dīvainām skudriņām un dzīves īsam atspoguļojumam, vismaz man.

šo gadu var aprakstīt tikai un vienīgi ar vārdu trakums . Ak jel.. Jau no gada pirmajām dienām šis viss smaržot smaržoja un alka pēc pārmaiņām. Un tās arī sasniedzu. Ne visas, protams, bet, ja atskatās.. tad JĀ, es esmu mainījusies par kādiem 180 grādiem, tiešām, gan tādos virzienos par kuriem es priecājos, gan tādos par kuriem gluži nelepojos. Esmu satikusi cilvēkus un tos pazaudējusi. Esmu gaidījusi un aizgājusi. Esmu smējusies un gaužām raudājusi. Tā emociju kombinācija ir nenotverama, bet tanī pat laikā sajūtama. Un varbūt es tajā pavadu pārāk daudz laika, tā taču ir pagātne, ko tur vairs meklēt? Bet patīkami atcerēties gan tos ziemas vakarus (lai gan nē, tomēr nepatīk gan), gan pavasara trakumu, gan vasaras saules pielietās dienas un arī rudens veldzi. Islande, jauni draugi, lieliskas emocijas. To ne par kādu naudu nenopirksi, tas gan. Es apsolu, ka vēlreiz tur atgriezīšos un iesaku arī Jums kādreiz, kad ceļš jūs ved uz kādu patālāku nostūri, aizbrauciet tur. nenožēlosiet :) Ir jauki sasniegt savu sapņu zemi. es nevīlos (:

Tik daudziem es vēlētos teikt paldies par šā gada jaukajiem notikumiem, bet ko nu tur.. Tas būtu ļoti sentimentāli. pat pārāk.

Ir daudzas lietas, kuras es nožēloju un vēlos kaut nebūtu darījusi. savas atkārtotās kļūdas, savas darbības, savus izteicienus un izlecienus, bet kā jebkurš es esmu pelnījusi jaunu sākumu. Jā, līdz ar jaunu gadu jau nesāksies viss no nulles, bet tomēr, iekšēji tas kaut kā palīdz aizmirst veco un atstāt to pagātnē. Esmu pelnījusi savas kļūdas vērst uz labu, esmu pelnījusi, lai man piedod, lai mani ciena un uztver nopietni. un tas viss būs. Tā ir mana apņemšanās.
Tiksimies 2012.




Laimīgu Jauno gadu, lasītāji!!! :)

ceturtdiena, 2011. gada 1. decembris

vispirms pieveic pats sevi.


(iesākumam piebilde. Šo lasot uzslēdz Black Eyed Peas- Whenever)
šis gads no sākta gala jau ir tāds dīvaini īpašs- ne tāds kā visi citi. To parāda arī ieilgušais rudens ( vai arī uzkarsusī ziema, dēvējat nu to kā vien vēlaties). Ir tik dīvaini nepiedzīvot sniegu, lai gan kalendārā sarkanais rāmis vēsta, ka šodien ir 1. decembris. Pagājušajā gadā, mani iesvētīja ar sniega pikām 17. novembra vakarā. Jā, paldies par to. Bija baigi jauki. ;D Bet līdz ar to ne par to šeit stāsts.

kustība, kustība un vēlreiz kustība. vārds, kas raksturo pēdējos 2 mēnešus manā dzīvē. Jā, diezgan. Vispiepildītākā nedēļa bija novembra vidū, kad Agnese beidzot aplaimoja mūs ar savu klātbūtni. Tad tik tiešām es atkal jutos tā, ka visi ''manējie'' ir uz vietas. Nekāda uztraukuma. Nekādas steigas. bet paradīze jau neturpinās mūžīgi un laiks iet tieši tik ātri, cik tas iet. nedēļa kā jau jebkura cita, aizgāja un nu mūs atkal šķir cik nu tur tie kilometri, bet nekas, zinu, ka mēs jau atkal kaut kad saskriesimies. :) Tad jau to visu draudzības padarīšanu spēj novērtēt visvairāk, ja tu cilvēku neredzi katru dienu, katru minūti.. Jā, no laimes pilnīgas līdz galīgai rutīnai. Arī tas piedzīvots. ( Sarakstā atzīmēju ''checked'' )

Es zinu, ka viņi jau tāpat to neizlasīs, bet mani mīļumi man dzimšanas dienu padarīja nu neaizmirstamu. tāds pārsteigums. :) šī dzimšanas diena bija nu tik forša (?) Ak Dievs, cik šis vārds izklausās prasts, bet tā apmēram tas bija. Brauciens uz Liepāju. Andžis un Kaspars ar šampi pie krustojuma. Kuru katru dienu viņi tā nedara. Vispār- es negaidīju, ka viņi tā vispār varētu izdarīt. Bet nu paldies, paldies, paldies, paldies!!!

Ar vienvārdsakot viss noris pēc plāna. Nekādu dižo pārsteigumu gan labā, gan sliktā nozīmē. Cenšos sevi nodarbināt maksimāli tā, lai man neatliktu laika darīt kaut kādas stulbas lietas, kas man pa retam mēdz iešauties galvā. Vispirms jau jātiek galā pašai ar sevi- tad arī viss pārējais nokārtosies. Es nejūtos sagrauta, bet arī gluži uz abām kājām nestāvu. Tāda maza panikas lēkme ikdienā. Ko teikt, kāpēc teikt un kā teikt. Sajūta itkā esi uz skatuves un centies neizdarīt kādu aplamu kustību. ( Atkal atzīmēju sarakstā ''tam jātiek pāri '' )*

Un no tāda maziņas pašanalīzes puses.. Tāda jau es esmu. Tādi ir visi skorpioni. Ir tikai 2 veida reakcijas- vai uzspert pus pasauli no dusmām gaisā vai arī uzvesties ikdienišķi, lai gan tas tev iekšas grauž kopā. Tā nav tagad, bet pa laikam uznāk gan. Bet tas ir viss uz ko mēs ejam- mēs spēlējam līdz pēdējais padodas. bet zaudēt jau nevēlas neviens, tad nu paturam stratēģiju pie sevis, uzvelkam smaidu un aiziet- vēl 3 nedēļas līdz semestra beigām un jaunam gada sākumam. *We all are gonna die* :D

Ar visnotaļ uzmundrinošu pēdējo teikumu es arī šo ierakstu beigšu.

* P.S. Tas mans saraksts taču nemaz nepastāv, tāds izteiciens, ceru, ka sapratāt.