ceturtdiena, 2011. gada 1. decembris

vispirms pieveic pats sevi.


(iesākumam piebilde. Šo lasot uzslēdz Black Eyed Peas- Whenever)
šis gads no sākta gala jau ir tāds dīvaini īpašs- ne tāds kā visi citi. To parāda arī ieilgušais rudens ( vai arī uzkarsusī ziema, dēvējat nu to kā vien vēlaties). Ir tik dīvaini nepiedzīvot sniegu, lai gan kalendārā sarkanais rāmis vēsta, ka šodien ir 1. decembris. Pagājušajā gadā, mani iesvētīja ar sniega pikām 17. novembra vakarā. Jā, paldies par to. Bija baigi jauki. ;D Bet līdz ar to ne par to šeit stāsts.

kustība, kustība un vēlreiz kustība. vārds, kas raksturo pēdējos 2 mēnešus manā dzīvē. Jā, diezgan. Vispiepildītākā nedēļa bija novembra vidū, kad Agnese beidzot aplaimoja mūs ar savu klātbūtni. Tad tik tiešām es atkal jutos tā, ka visi ''manējie'' ir uz vietas. Nekāda uztraukuma. Nekādas steigas. bet paradīze jau neturpinās mūžīgi un laiks iet tieši tik ātri, cik tas iet. nedēļa kā jau jebkura cita, aizgāja un nu mūs atkal šķir cik nu tur tie kilometri, bet nekas, zinu, ka mēs jau atkal kaut kad saskriesimies. :) Tad jau to visu draudzības padarīšanu spēj novērtēt visvairāk, ja tu cilvēku neredzi katru dienu, katru minūti.. Jā, no laimes pilnīgas līdz galīgai rutīnai. Arī tas piedzīvots. ( Sarakstā atzīmēju ''checked'' )

Es zinu, ka viņi jau tāpat to neizlasīs, bet mani mīļumi man dzimšanas dienu padarīja nu neaizmirstamu. tāds pārsteigums. :) šī dzimšanas diena bija nu tik forša (?) Ak Dievs, cik šis vārds izklausās prasts, bet tā apmēram tas bija. Brauciens uz Liepāju. Andžis un Kaspars ar šampi pie krustojuma. Kuru katru dienu viņi tā nedara. Vispār- es negaidīju, ka viņi tā vispār varētu izdarīt. Bet nu paldies, paldies, paldies, paldies!!!

Ar vienvārdsakot viss noris pēc plāna. Nekādu dižo pārsteigumu gan labā, gan sliktā nozīmē. Cenšos sevi nodarbināt maksimāli tā, lai man neatliktu laika darīt kaut kādas stulbas lietas, kas man pa retam mēdz iešauties galvā. Vispirms jau jātiek galā pašai ar sevi- tad arī viss pārējais nokārtosies. Es nejūtos sagrauta, bet arī gluži uz abām kājām nestāvu. Tāda maza panikas lēkme ikdienā. Ko teikt, kāpēc teikt un kā teikt. Sajūta itkā esi uz skatuves un centies neizdarīt kādu aplamu kustību. ( Atkal atzīmēju sarakstā ''tam jātiek pāri '' )*

Un no tāda maziņas pašanalīzes puses.. Tāda jau es esmu. Tādi ir visi skorpioni. Ir tikai 2 veida reakcijas- vai uzspert pus pasauli no dusmām gaisā vai arī uzvesties ikdienišķi, lai gan tas tev iekšas grauž kopā. Tā nav tagad, bet pa laikam uznāk gan. Bet tas ir viss uz ko mēs ejam- mēs spēlējam līdz pēdējais padodas. bet zaudēt jau nevēlas neviens, tad nu paturam stratēģiju pie sevis, uzvelkam smaidu un aiziet- vēl 3 nedēļas līdz semestra beigām un jaunam gada sākumam. *We all are gonna die* :D

Ar visnotaļ uzmundrinošu pēdējo teikumu es arī šo ierakstu beigšu.

* P.S. Tas mans saraksts taču nemaz nepastāv, tāds izteiciens, ceru, ka sapratāt.

1 komentārs:

Laura teica...

Jauks raksts, lika pasmaidīt! Prieks dzirdēt jeb, precīzāk, redzēt kaut ko šeit no Tevis! :)