pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

don't make it bitter

Laiks iet un jau atkal daudz kas ir piedzīvots. Daudz kā dēļ ir runāts, raudāts un smiets. Kārtējā bezceļa sajūta ir izjusta. Un ko tālāk? To pašu ko līdz šim, tikai vēl labāk. Nu jau ir 4. oktobris, tieši tādēļ šķiet, ka laiks ir aizskrējis vēja spārniem. Ainava aiz loga mainās, atstājot mazpamazām tikai vieglas koku kontūras un es apzinos, ka drīz tas būs viss. Mana tik ilgi gaidītā vasara ir aizgājusi. Līdz ar to, es jutu un vēljoprojām jūtu to, kā tas pelēkums sāk sēsties manī iekšā. Un tas tik ļoti nepatīk. Bet pagājušā nedēļa Islandē mainīja daudz ko. Ir iepazīti jauni cilvēki, iegūti jauni draugi, redzētas jaunas lietas, saskatīti jauni apvāršņi. Tas visā visumā sagādā tikai un vienīgi pozitīvās emocijas un tur es savā ziņā atradu atkal sevi. Saliku domas pa plauktiem. Tieši tas man patika, ka es bezmazvai biju otrā pasaules malā, tik tālu prom no savām necilajām problēmām, tik tālu no ierastās ikdienas, tik TĀLU, ka vienīgais, kas man bija-atmiņas. Un es ne vella par to nesūdzos. Man tas patika. Jā, varbūt tas ir tāpēc, ka pagaidām man lika justies tik tiešām vienmēr aicinātai un tā tālāk, taču pašapziņai tas bija precīzs spēriens pareizajā virzienā. un beidzot es jūtos atkal diezgan stabili un pārliecināti. Jo kamēr tu nejutīsi pamatu zem kājām, tu jutīsies saplēsts. Tu meklēsi sevi un klīdīsi pa labirintiem, cerībā, ka drīz uzausīs gaisma. Tas nīdēs sāpēs, dusmās un azartā, tas atņems visu jauko. Bet tici man, kad tu atkal atradīsi SEVI tu sapratīsi, ka tas bija tā vērts. Tu iztaisnosies, ievilksi dziļu elpu un teiksi- es visu varu. es mēģinu. es daru. Un tieši tagad es jūtos tāpat. Es varēšu. Dzīve iet uz priekšu un man ir jābūt tajā augšgalā- tur, kur ir vienkārši zbis un tu nejūti ne devu no sasodīdātā negatīvisma sev apkārt. Saņemšu sevi rokās un to izdarīšu- es būšu stipra un ar smaidu uz lūpām. Tik grūti tas jau īstenībā nemaz ar nebūs.
Šonedēļ lielākā izprieca skolā būs fukši. šogad bosi būsim mēs. me gusta. :)