svētdiena, 2012. gada 9. decembris

Vienīgais 2012 mūžā


Sveiki!

Es šeit neesmu rakstījusi gandrīz veselu gadu.. Notikumiem bagātu, varētu teikt, pat pārpilnu, gadu. Bet tomēr savu solījumu būšu turējusi, šeit esmu atgriezusies un mēs esam satikušies šajā 2012. gadā.

Kā jau tas mēdz notikt, vienmēr pirms gada beigām galvā sāk šaudīties rezumē par to, kas tad īsti ir paveikts un piedzīvots, ko mēs nožēlojam un par ko priecājamies šajā gadā. Jā, tā nu arī man ir atgadījies un es vēlos dalīties ar Jums. Es vēlos savas sajūtas uzrakstīt, kaut vai virtuāli, bet tomēr.. Viss jau tāpat tiks ieturēts viegli noslēpumainā gaisotnē, jo nevar jau gluži tā visu izlikt kā uz paplātes.

Šis ir bijis raibs gads! Visraibākais kāds jebkad ir bijis. Dažreiz jau šķiet, ka nekas apkārt nemainās, ir vienas un tās pašas sajūtas, tās pašas ielas, koki, cilvēki un darbības. Nu nav jau gan tā. Tāpat kā mēs izaugam un maināmies, tā arī mainās viss ap mums- mēs atmetam lieko un pieņemam klāt ko jaunu. Brīžiem jau iezogas tā sajūta, ka nu jau es esmu liela un gudra, es visu zinu vislabāk, neviens mani neapturēs. Līdz kamēr es aplaužos. Šo visvareno skrējienu centās apturēt arī pati DZĪVE, mani pabaidot. Nostrādāja. Un jau atkal, esmu jaunā līmenī, turpinu savu ceļu, topu gudrāka. Izprotu.

Vēl jau var runāt par tīri ikdienišķām lietām, kā piemēram, februārī pie mums bija ciemos mūsu draugi islandieši, kurus mēs uzņēmām kā spējām, bet nez kāpēc tas vairāk izvērtās kā *es labāk iepazīstu savus foršos, latviešu kaimiņus, ar kuriem es pirms tam īsti nebiju nemaz runājusi* projekts. Savādi gan!
Arī darba pieredzīti vasarā ieguvu. Un iepazinu Līgutiņu. No pilnīgām svešiniecēm kļuvām par sirdsdraudzenēm un sava aroda fanātēm.
Tāpat saņēmos un spēru savu pirmo soli lielajā dzīvē-iestājos autoskolā. Būt šoferim tomēr ir liela atbildība. Tieši tāpēc arī instruktors mums iemāca visu, ko gan viens nabaga cilvēks, kuram visu dienu, no 9 rītā līdz 8 vakarā, ir jābraukā līdzi un jāmāca jaunajiem ( un dažreiz pat neapķērīgajiem) autovadītājiem vadīt auto, lai neradītu briesmas sabiedrībai. Tieši tāds mums ir Mareks. Visjaukākais un foršākais instruktors, kādu jebkad varētu vēlēties. Viņš necenšas būt bargs, viņš nav soģis. Viņš ir vairāk kā draugs. Tu vari ar viņu parunāt un pajokot. 90 minūšu braucienā Tu vari netikai ieslīgt CSN tā, ka neredzi ne galu, ne malas, bet vienkārši, cilvēcīgi pajokot par jebko. Un būs tik dīvaini, kad tas viss beigsies. Mareks pazudīs, braukšana būs uz pašas atbildību. Bļāviens, tā pietrūks.

Dzīve iet un iet, un iet uz priekšu. Esam divpadsmitajā klasē. Ir jābūt drošam par savu nākotni. Visapkārt ir tā piespiestā noskaņa, ka jebkurš var iederēties tikai vienā jomā. Lai gan skolotāji apgalvo, ka skola sagatavo pilnīgi visam, tā nav. Mēs neesam gatavi pilnīgi nekam! Un tas ir tik absurdi. Skola ir tā ierobežotā vide, kur tev uzliek zīmogu "matemātiķis", "mākslinieks" vai vienkārši "muļķis" uz pieres. Un par tādu Tevi uzskata visi. Un kur tad paliek individualitāte? Kur paliek centība? Tā pazūd. Tā vienkārši nespēj uzplaukt iepretim stereotipiem un pieņēmumiem. Tas būtu tāpat kā iestādīt ozolu smiltīs un likt tam augt bez ūdens.

Bet..Ko vēl es gribēju teikt? Ā, jā.. IR TIK LIELISKI JUSTIES MĪLĒTAI. Ir tik dīvaini apzināties, ka kāds manis dēļ ir gatavs darīt visu, tikai, lai es pasmaidītu. Tik dīvaini, ka Tev nes lielās Milkas šokolādes tikai tāpat vien. Labi, tā jau ir bērnišķīgā lutināšana. Mīlestība jau nav 24/7 nepārtrauktā domāšana par mīļoto cilvēku vai rožu pušķi katru dienu. Mīlestība nav skaistu vārdu un solījumu rinda, kas tiek izteikta, bet nekad netiek piepildīta. Mīlestība ir sajūta, kad tu jūties droši, stabili. Tieši tāpat kā mēs mīlam mūsu mammas un viņas mūs. Mēs taču nedomājam par mammām katru mīļu brīdi un netiecamies viņas satikt katru brīvo sekundi, bet mēs tāpat viņas mīlam, tā vienkārši, dabiski. Bieži cilvēki jauc mīlestību ar iekāri, tieši tāpat kā jauc uzskatus par patiesām jūtām. Patiesu laimi nevar nopirkt. Mīlestību netik.

Es jums novēlu visu to labāko. Sargiet sevi un citus, tad arī Dievs jūs sargās. :) Visu labu, mīļie!