otrdiena, 2011. gada 6. septembris

i can, and i will


Sveiki, zaķīši! :) Laikam tieši tāpēc, ka šovakar es pēc diezgan ilgiem laikiem jūtos tā it kā būtu atradusi kādu kārtējo dzīves atziņu, ierakstīšu šeit.
Tā, mazpamazām es centīšos veidot šim ierakstam plānu, jo man galvā tagad tiešām raisās nu kādas 15245835 domas un es īsti nespēju saprast no kura gala sākt.
Iesākumam- ir sācies jaunais mācību gads. Nu jau esam vienpadsmitie. Ak jē, īstenībā, kā tas laiks skrien. Tik tikko, šķiet, aizvadījām savu izlaidumu, bet nu jau, atļaušos teikt, ir jāgatavojas nākamajam. Un tad mūs vienkārši izmetīs dzīvē. Neteikšu, ka pati skola mani vilināt vilina, jo man pilnīgi morāli paliek slikti, saprotot, cik daudz būs jādara un KAS man vēl ir jāizdara ( Atceros savu ZPD pie Santas. jēibogu. a.k.a. darbs pa naktīm ;D ) , bet tā atmosfēra ir laba, tie jociņi un viss pāŗējais, ak, tā ir skolas dzīve un tā ir interesanta. Pagaidām trūkst nedaudz action, bet gan jau viss vēl notiks.
Tā jau dzīvē viss pa vecam. Pieceļos, nodzīvoju dienu un vakarā pie miera. Vienīgi tagad es jūtu sev svarīgu cilvēku deficītu manā dzīvē. Ir kopīgu lietu, kas pietrūkst. Tāds mazs tukšums krūtīs šķobās un grozās, un grauž. Viņš uzstāj, lai es eju un daru, lai veidoju dzīvi tālāk. Acīmredzot, pirmās pavadītās minūtes ar psiholoģiju ir manī šo to atstājušas un likušas apdomāt. šis vakars ir dīvains, kā jau minēju, ļoti, ļoti daudz domu. Ir tāda neliela vēlmīte visu salikt pa plauktiem. visu noskaidrot. Lai ir tāds kārtībnieks dzīvē, bet tā taču nekad nebūs.. nekad. Un nemaz nevajag. stāvēt uz vietas ir slikti, tieši tāpēc ir jāiet, jādara, jādomā, jākustas un viskautkas jāveido. Pie velna, man ir tikai 16, jāizbauda trakums. Jāspītējas un jādara tas, kas uz doto mirkli liekas tik sasodīti vilinoši labs. Kad tad, ja ne tagad.
Manī tikko ieslēdzās jaunības maksimālisms. Bet tā arī ieraksts nu tāds- saraustīts.
dzīvosim- redzēsim! Pasmaidiet, mīļie! :)
ak, jā, no visa šī man sasodīti pietrūkst vēlo rītu.