vispirms pieveic pats sevi.

(iesākumam piebilde. Šo lasot uzslēdz Black Eyed Peas- Whenever)
šis gads no sākta gala jau ir tāds dīvaini īpašs- ne tāds kā visi citi. To parāda arī ieilgušais rudens ( vai arī uzkarsusī ziema, dēvējat nu to kā vien vēlaties). Ir tik dīvaini nepiedzīvot sniegu, lai gan kalendārā sarkanais rāmis vēsta, ka šodien ir 1. decembris. Pagājušajā gadā, mani iesvētīja ar sniega pikām 17. novembra vakarā. Jā, paldies par to. Bija baigi jauki. ;D Bet līdz ar to ne par to šeit stāsts.

kustība, kustība un vēlreiz kustība. vārds, kas raksturo pēdējos 2 mēnešus manā dzīvē. Jā, diezgan. Vispiepildītākā nedēļa bija novembra vidū, kad Agnese beidzot aplaimoja mūs ar savu klātbūtni. Tad tik tiešām es atkal jutos tā, ka visi ''manējie'' ir uz vietas. Nekāda uztraukuma. Nekādas steigas. bet paradīze jau neturpinās mūžīgi un laiks iet tieši tik ātri, cik tas iet. nedēļa kā jau jebkura cita, aizgāja un nu mūs atkal šķir cik nu tur tie kilometri, bet nekas, zinu, ka mēs jau atkal kaut kad saskriesimies. :) Tad jau to visu draudzības padarīšanu spēj novērtēt visvairāk, ja tu cilvēku neredzi katru dienu, katru minūti.. Jā, no laimes pilnīgas līdz galīgai rutīnai. Arī tas piedzīvots. ( Sarakstā atzīmēju ''checked'' )

Es zinu, ka viņi jau tāpat to neizlasīs, bet mani mīļumi man dzimšanas dienu padarīja nu neaizmirstamu. tāds pārsteigums. :) šī dzimšanas diena bija nu tik forša (?) Ak Dievs, cik šis vārds izklausās prasts, bet tā apmēram tas bija. Brauciens uz Liepāju. Andžis un Kaspars ar šampi pie krustojuma. Kuru katru dienu viņi tā nedara. Vispār- es negaidīju, ka viņi tā vispār varētu izdarīt. Bet nu paldies, paldies, paldies, paldies!!!

Ar vienvārdsakot viss noris pēc plāna. Nekādu dižo pārsteigumu gan labā, gan sliktā nozīmē. Cenšos sevi nodarbināt maksimāli tā, lai man neatliktu laika darīt kaut kādas stulbas lietas, kas man pa retam mēdz iešauties galvā. Vispirms jau jātiek galā pašai ar sevi- tad arī viss pārējais nokārtosies. Es nejūtos sagrauta, bet arī gluži uz abām kājām nestāvu. Tāda maza panikas lēkme ikdienā. Ko teikt, kāpēc teikt un kā teikt. Sajūta itkā esi uz skatuves un centies neizdarīt kādu aplamu kustību. ( Atkal atzīmēju sarakstā ''tam jātiek pāri '' )*

Un no tāda maziņas pašanalīzes puses.. Tāda jau es esmu. Tādi ir visi skorpioni. Ir tikai 2 veida reakcijas- vai uzspert pus pasauli no dusmām gaisā vai arī uzvesties ikdienišķi, lai gan tas tev iekšas grauž kopā. Tā nav tagad, bet pa laikam uznāk gan. Bet tas ir viss uz ko mēs ejam- mēs spēlējam līdz pēdējais padodas. bet zaudēt jau nevēlas neviens, tad nu paturam stratēģiju pie sevis, uzvelkam smaidu un aiziet- vēl 3 nedēļas līdz semestra beigām un jaunam gada sākumam. *We all are gonna die* :D

Ar visnotaļ uzmundrinošu pēdējo teikumu es arī šo ierakstu beigšu.

* P.S. Tas mans saraksts taču nemaz nepastāv, tāds izteiciens, ceru, ka sapratāt.

don't make it bitter

Laiks iet un jau atkal daudz kas ir piedzīvots. Daudz kā dēļ ir runāts, raudāts un smiets. Kārtējā bezceļa sajūta ir izjusta. Un ko tālāk? To pašu ko līdz šim, tikai vēl labāk. Nu jau ir 4. oktobris, tieši tādēļ šķiet, ka laiks ir aizskrējis vēja spārniem. Ainava aiz loga mainās, atstājot mazpamazām tikai vieglas koku kontūras un es apzinos, ka drīz tas būs viss. Mana tik ilgi gaidītā vasara ir aizgājusi. Līdz ar to, es jutu un vēljoprojām jūtu to, kā tas pelēkums sāk sēsties manī iekšā. Un tas tik ļoti nepatīk. Bet pagājušā nedēļa Islandē mainīja daudz ko. Ir iepazīti jauni cilvēki, iegūti jauni draugi, redzētas jaunas lietas, saskatīti jauni apvāršņi. Tas visā visumā sagādā tikai un vienīgi pozitīvās emocijas un tur es savā ziņā atradu atkal sevi. Saliku domas pa plauktiem. Tieši tas man patika, ka es bezmazvai biju otrā pasaules malā, tik tālu prom no savām necilajām problēmām, tik tālu no ierastās ikdienas, tik TĀLU, ka vienīgais, kas man bija-atmiņas. Un es ne vella par to nesūdzos. Man tas patika. Jā, varbūt tas ir tāpēc, ka pagaidām man lika justies tik tiešām vienmēr aicinātai un tā tālāk, taču pašapziņai tas bija precīzs spēriens pareizajā virzienā. un beidzot es jūtos atkal diezgan stabili un pārliecināti. Jo kamēr tu nejutīsi pamatu zem kājām, tu jutīsies saplēsts. Tu meklēsi sevi un klīdīsi pa labirintiem, cerībā, ka drīz uzausīs gaisma. Tas nīdēs sāpēs, dusmās un azartā, tas atņems visu jauko. Bet tici man, kad tu atkal atradīsi SEVI tu sapratīsi, ka tas bija tā vērts. Tu iztaisnosies, ievilksi dziļu elpu un teiksi- es visu varu. es mēģinu. es daru. Un tieši tagad es jūtos tāpat. Es varēšu. Dzīve iet uz priekšu un man ir jābūt tajā augšgalā- tur, kur ir vienkārši zbis un tu nejūti ne devu no sasodīdātā negatīvisma sev apkārt. Saņemšu sevi rokās un to izdarīšu- es būšu stipra un ar smaidu uz lūpām. Tik grūti tas jau īstenībā nemaz ar nebūs.
Šonedēļ lielākā izprieca skolā būs fukši. šogad bosi būsim mēs. me gusta. :)

i can, and i will

Sveiki, zaķīši! :) Laikam tieši tāpēc, ka šovakar es pēc diezgan ilgiem laikiem jūtos tā it kā būtu atradusi kādu kārtējo dzīves atziņu, ierakstīšu šeit.
Tā, mazpamazām es centīšos veidot šim ierakstam plānu, jo man galvā tagad tiešām raisās nu kādas 15245835 domas un es īsti nespēju saprast no kura gala sākt.
Iesākumam- ir sācies jaunais mācību gads. Nu jau esam vienpadsmitie. Ak jē, īstenībā, kā tas laiks skrien. Tik tikko, šķiet, aizvadījām savu izlaidumu, bet nu jau, atļaušos teikt, ir jāgatavojas nākamajam. Un tad mūs vienkārši izmetīs dzīvē. Neteikšu, ka pati skola mani vilināt vilina, jo man pilnīgi morāli paliek slikti, saprotot, cik daudz būs jādara un KAS man vēl ir jāizdara ( Atceros savu ZPD pie Santas. jēibogu. a.k.a. darbs pa naktīm ;D ) , bet tā atmosfēra ir laba, tie jociņi un viss pāŗējais, ak, tā ir skolas dzīve un tā ir interesanta. Pagaidām trūkst nedaudz action, bet gan jau viss vēl notiks.
Tā jau dzīvē viss pa vecam. Pieceļos, nodzīvoju dienu un vakarā pie miera. Vienīgi tagad es jūtu sev svarīgu cilvēku deficītu manā dzīvē. Ir kopīgu lietu, kas pietrūkst. Tāds mazs tukšums krūtīs šķobās un grozās, un grauž. Viņš uzstāj, lai es eju un daru, lai veidoju dzīvi tālāk. Acīmredzot, pirmās pavadītās minūtes ar psiholoģiju ir manī šo to atstājušas un likušas apdomāt. šis vakars ir dīvains, kā jau minēju, ļoti, ļoti daudz domu. Ir tāda neliela vēlmīte visu salikt pa plauktiem. visu noskaidrot. Lai ir tāds kārtībnieks dzīvē, bet tā taču nekad nebūs.. nekad. Un nemaz nevajag. stāvēt uz vietas ir slikti, tieši tāpēc ir jāiet, jādara, jādomā, jākustas un viskautkas jāveido. Pie velna, man ir tikai 16, jāizbauda trakums. Jāspītējas un jādara tas, kas uz doto mirkli liekas tik sasodīti vilinoši labs. Kad tad, ja ne tagad.
Manī tikko ieslēdzās jaunības maksimālisms. Bet tā arī ieraksts nu tāds- saraustīts.
dzīvosim- redzēsim! Pasmaidiet, mīļie! :)
ak, jā, no visa šī man sasodīti pietrūkst vēlo rītu.